Definify.com
Definition 2024
puniturus
puniturus
Latin
Participle
pūnītūrus m (feminine pūnītūra, neuter pūnītūrum); first/second declension
- about to punish
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | pūnītūrus | pūnītūra | pūnītūrum | pūnītūrī | pūnītūrae | pūnītūra | |
| genitive | pūnītūrī | pūnītūrae | pūnītūrī | pūnītūrōrum | pūnītūrārum | pūnītūrōrum | |
| dative | pūnītūrō | pūnītūrō | pūnītūrīs | ||||
| accusative | pūnītūrum | pūnītūram | pūnītūrum | pūnītūrōs | pūnītūrās | pūnītūra | |
| ablative | pūnītūrō | pūnītūrā | pūnītūrō | pūnītūrīs | |||
| vocative | pūnītūre | pūnītūra | pūnītūrum | pūnītūrī | pūnītūrae | pūnītūra | |