Definify.com
Definition 2024
provocativus
provocativus
Latin
Adjective
prōvocātīvus m (feminine prōvocātīva, neuter prōvocātīvum); first/second declension
- elicited (called forth)
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | prōvocātīvus | prōvocātīva | prōvocātīvum | prōvocātīvī | prōvocātīvae | prōvocātīva | |
| genitive | prōvocātīvī | prōvocātīvae | prōvocātīvī | prōvocātīvōrum | prōvocātīvārum | prōvocātīvōrum | |
| dative | prōvocātīvō | prōvocātīvō | prōvocātīvīs | ||||
| accusative | prōvocātīvum | prōvocātīvam | prōvocātīvum | prōvocātīvōs | prōvocātīvās | prōvocātīva | |
| ablative | prōvocātīvō | prōvocātīvā | prōvocātīvō | prōvocātīvīs | |||
| vocative | prōvocātīve | prōvocātīva | prōvocātīvum | prōvocātīvī | prōvocātīvae | prōvocātīva | |
References
- provocativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “provocativus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.