Definify.com
Definition 2024
pronuntiaturus
pronuntiaturus
Latin
Participle
prōnūntiātūrus m (feminine prōnūntiātūra, neuter prōnūntiātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
nominative | prōnūntiātūrus | prōnūntiātūra | prōnūntiātūrum | prōnūntiātūrī | prōnūntiātūrae | prōnūntiātūra | |
genitive | prōnūntiātūrī | prōnūntiātūrae | prōnūntiātūrī | prōnūntiātūrōrum | prōnūntiātūrārum | prōnūntiātūrōrum | |
dative | prōnūntiātūrō | prōnūntiātūrō | prōnūntiātūrīs | ||||
accusative | prōnūntiātūrum | prōnūntiātūram | prōnūntiātūrum | prōnūntiātūrōs | prōnūntiātūrās | prōnūntiātūra | |
ablative | prōnūntiātūrō | prōnūntiātūrā | prōnūntiātūrō | prōnūntiātūrīs | |||
vocative | prōnūntiātūre | prōnūntiātūra | prōnūntiātūrum | prōnūntiātūrī | prōnūntiātūrae | prōnūntiātūra |