Definify.com
Definition 2026
paeniturus
paeniturus
Latin
Participle
paenitūrus m (feminine paenitūra, neuter paenitūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | paenitūrus | paenitūra | paenitūrum | paenitūrī | paenitūrae | paenitūra | |
| genitive | paenitūrī | paenitūrae | paenitūrī | paenitūrōrum | paenitūrārum | paenitūrōrum | |
| dative | paenitūrō | paenitūrō | paenitūrīs | ||||
| accusative | paenitūrum | paenitūram | paenitūrum | paenitūrōs | paenitūrās | paenitūra | |
| ablative | paenitūrō | paenitūrā | paenitūrō | paenitūrīs | |||
| vocative | paenitūre | paenitūra | paenitūrum | paenitūrī | paenitūrae | paenitūra | |