Definify.com
Definition 2025
mandaturus
mandaturus
Latin
Participle
mandātūrus m (feminine mandātūra, neuter mandātūrum); first/second declension
- about to consign
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | mandātūrus | mandātūra | mandātūrum | mandātūrī | mandātūrae | mandātūra | |
| genitive | mandātūrī | mandātūrae | mandātūrī | mandātūrōrum | mandātūrārum | mandātūrōrum | |
| dative | mandātūrō | mandātūrō | mandātūrīs | ||||
| accusative | mandātūrum | mandātūram | mandātūrum | mandātūrōs | mandātūrās | mandātūra | |
| ablative | mandātūrō | mandātūrā | mandātūrō | mandātūrīs | |||
| vocative | mandātūre | mandātūra | mandātūrum | mandātūrī | mandātūrae | mandātūra | |