Definify.com
Definition 2024
inordinatus
inordinatus
Latin
Adjective
inordinātus m (feminine inordināta, neuter inordinātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | inordinātus | inordināta | inordinātum | inordinātī | inordinātae | inordināta | |
| genitive | inordinātī | inordinātae | inordinātī | inordinātōrum | inordinātārum | inordinātōrum | |
| dative | inordinātō | inordinātō | inordinātīs | ||||
| accusative | inordinātum | inordinātam | inordinātum | inordinātōs | inordinātās | inordināta | |
| ablative | inordinātō | inordinātā | inordinātō | inordinātīs | |||
| vocative | inordināte | inordināta | inordinātum | inordinātī | inordinātae | inordināta | |
References
- inordinatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- inordinatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- INORDINATUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- Félix Gaffiot (1934), “inordinatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.