Definify.com
Definition 2024
induratus
induratus
Latin
Participle
indūrātus m (feminine indūrāta, neuter indūrātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | indūrātus | indūrāta | indūrātum | indūrātī | indūrātae | indūrāta | |
| genitive | indūrātī | indūrātae | indūrātī | indūrātōrum | indūrātārum | indūrātōrum | |
| dative | indūrātō | indūrātō | indūrātīs | ||||
| accusative | indūrātum | indūrātam | indūrātum | indūrātōs | indūrātās | indūrāta | |
| ablative | indūrātō | indūrātā | indūrātō | indūrātīs | |||
| vocative | indūrāte | indūrāta | indūrātum | indūrātī | indūrātae | indūrāta | |
References
- induratus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- induratus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “induratus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.