Definify.com
Definition 2024
expediturus
expediturus
Latin
Participle
expedītūrus m (feminine expedītūra, neuter expedītūrum); first/second declension
- about to expedite
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | expedītūrus | expedītūra | expedītūrum | expedītūrī | expedītūrae | expedītūra | |
| genitive | expedītūrī | expedītūrae | expedītūrī | expedītūrōrum | expedītūrārum | expedītūrōrum | |
| dative | expedītūrō | expedītūrō | expedītūrīs | ||||
| accusative | expedītūrum | expedītūram | expedītūrum | expedītūrōs | expedītūrās | expedītūra | |
| ablative | expedītūrō | expedītūrā | expedītūrō | expedītūrīs | |||
| vocative | expedītūre | expedītūra | expedītūrum | expedītūrī | expedītūrae | expedītūra | |