Definify.com
Definition 2024
duplicaturus
duplicaturus
Latin
Participle
duplicātūrus m (feminine duplicātūra, neuter duplicātūrum); first/second declension
- about to double
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | duplicātūrus | duplicātūra | duplicātūrum | duplicātūrī | duplicātūrae | duplicātūra | |
| genitive | duplicātūrī | duplicātūrae | duplicātūrī | duplicātūrōrum | duplicātūrārum | duplicātūrōrum | |
| dative | duplicātūrō | duplicātūrō | duplicātūrīs | ||||
| accusative | duplicātūrum | duplicātūram | duplicātūrum | duplicātūrōs | duplicātūrās | duplicātūra | |
| ablative | duplicātūrō | duplicātūrā | duplicātūrō | duplicātūrīs | |||
| vocative | duplicātūre | duplicātūra | duplicātūrum | duplicātūrī | duplicātūrae | duplicātūra | |