Definify.com
Definition 2024
divinaturus
divinaturus
Latin
Participle
dīvīnātūrus m (feminine dīvīnātūra, neuter dīvīnātūrum); first/second declension
- about to divine
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dīvīnātūrus | dīvīnātūra | dīvīnātūrum | dīvīnātūrī | dīvīnātūrae | dīvīnātūra | |
| genitive | dīvīnātūrī | dīvīnātūrae | dīvīnātūrī | dīvīnātūrōrum | dīvīnātūrārum | dīvīnātūrōrum | |
| dative | dīvīnātūrō | dīvīnātūrō | dīvīnātūrīs | ||||
| accusative | dīvīnātūrum | dīvīnātūram | dīvīnātūrum | dīvīnātūrōs | dīvīnātūrās | dīvīnātūra | |
| ablative | dīvīnātūrō | dīvīnātūrā | dīvīnātūrō | dīvīnātūrīs | |||
| vocative | dīvīnātūre | dīvīnātūra | dīvīnātūrum | dīvīnātūrī | dīvīnātūrae | dīvīnātūra | |