Definify.com
Definition 2024
disterminaturus
disterminaturus
Latin
Participle
disterminātūrus m (feminine disterminātūra, neuter disterminātūrum); first/second declension
- about to divide
Inflection
First/second declension.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
nominative | disterminātūrus | disterminātūra | disterminātūrum | disterminātūrī | disterminātūrae | disterminātūra | |
genitive | disterminātūrī | disterminātūrae | disterminātūrī | disterminātūrōrum | disterminātūrārum | disterminātūrōrum | |
dative | disterminātūrō | disterminātūrō | disterminātūrīs | ||||
accusative | disterminātūrum | disterminātūram | disterminātūrum | disterminātūrōs | disterminātūrās | disterminātūra | |
ablative | disterminātūrō | disterminātūrā | disterminātūrō | disterminātūrīs | |||
vocative | disterminātūre | disterminātūra | disterminātūrum | disterminātūrī | disterminātūrae | disterminātūra |