Definify.com
Definition 2024
deprecativus
deprecativus
Latin
Adjective
dēprecātīvus m (feminine dēprecātīva, neuter dēprecātīvum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dēprecātīvus | dēprecātīva | dēprecātīvum | dēprecātīvī | dēprecātīvae | dēprecātīva | |
| genitive | dēprecātīvī | dēprecātīvae | dēprecātīvī | dēprecātīvōrum | dēprecātīvārum | dēprecātīvōrum | |
| dative | dēprecātīvō | dēprecātīvō | dēprecātīvīs | ||||
| accusative | dēprecātīvum | dēprecātīvam | dēprecātīvum | dēprecātīvōs | dēprecātīvās | dēprecātīva | |
| ablative | dēprecātīvō | dēprecātīvā | dēprecātīvō | dēprecātīvīs | |||
| vocative | dēprecātīve | dēprecātīva | dēprecātīvum | dēprecātīvī | dēprecātīvae | dēprecātīva | |
Related terms
Descendants
- French: déprécatif
- Italian: deprecativo
References
- deprecativus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- Félix Gaffiot (1934), “deprecativus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.