Definify.com
Definition 2024
denuntiaturus
denuntiaturus
Latin
Participle
dēnuntiātūrus m (feminine dēnuntiātūra, neuter dēnuntiātūrum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dēnuntiātūrus | dēnuntiātūra | dēnuntiātūrum | dēnuntiātūrī | dēnuntiātūrae | dēnuntiātūra | |
| genitive | dēnuntiātūrī | dēnuntiātūrae | dēnuntiātūrī | dēnuntiātūrōrum | dēnuntiātūrārum | dēnuntiātūrōrum | |
| dative | dēnuntiātūrō | dēnuntiātūrō | dēnuntiātūrīs | ||||
| accusative | dēnuntiātūrum | dēnuntiātūram | dēnuntiātūrum | dēnuntiātūrōs | dēnuntiātūrās | dēnuntiātūra | |
| ablative | dēnuntiātūrō | dēnuntiātūrā | dēnuntiātūrō | dēnuntiātūrīs | |||
| vocative | dēnuntiātūre | dēnuntiātūra | dēnuntiātūrum | dēnuntiātūrī | dēnuntiātūrae | dēnuntiātūra | |