Definify.com
Definition 2024
definitivus
definitivus
Latin
Adjective
dēfīnītīvus m (feminine dēfīnītīva, neuter dēfīnītīvum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | dēfīnītīvus | dēfīnītīva | dēfīnītīvum | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīva | |
| genitive | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīvī | dēfīnītīvōrum | dēfīnītīvārum | dēfīnītīvōrum | |
| dative | dēfīnītīvō | dēfīnītīvō | dēfīnītīvīs | ||||
| accusative | dēfīnītīvum | dēfīnītīvam | dēfīnītīvum | dēfīnītīvōs | dēfīnītīvās | dēfīnītīva | |
| ablative | dēfīnītīvō | dēfīnītīvā | dēfīnītīvō | dēfīnītīvīs | |||
| vocative | dēfīnītīve | dēfīnītīva | dēfīnītīvum | dēfīnītīvī | dēfīnītīvae | dēfīnītīva | |
References
- definitivus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- definitivus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- Félix Gaffiot (1934), “definitivus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.