Definify.com
Definition 2024
curiatus
curiatus
Latin
Adjective
cūriātus m (feminine cūriāta, neuter cūriātum); first/second declension
- curia (attributive)
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | cūriātus | cūriāta | cūriātum | cūriātī | cūriātae | cūriāta | |
| genitive | cūriātī | cūriātae | cūriātī | cūriātōrum | cūriātārum | cūriātōrum | |
| dative | cūriātō | cūriātō | cūriātīs | ||||
| accusative | cūriātum | cūriātam | cūriātum | cūriātōs | cūriātās | cūriāta | |
| ablative | cūriātō | cūriātā | cūriātō | cūriātīs | |||
| vocative | cūriāte | cūriāta | cūriātum | cūriātī | cūriātae | cūriāta | |
References
- curiatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- CURIATUS in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition, 1883–1887)
- Félix Gaffiot (1934), “curiatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.