Definify.com
Definition 2024
conquisiturus
conquisiturus
Latin
Participle
conquīsītūrus m (feminine conquīsītūra, neuter conquīsītūrum); first/second declension
- about to hunt, collect, investigate
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | conquīsītūrus | conquīsītūra | conquīsītūrum | conquīsītūrī | conquīsītūrae | conquīsītūra | |
| genitive | conquīsītūrī | conquīsītūrae | conquīsītūrī | conquīsītūrōrum | conquīsītūrārum | conquīsītūrōrum | |
| dative | conquīsītūrō | conquīsītūrō | conquīsītūrīs | ||||
| accusative | conquīsītūrum | conquīsītūram | conquīsītūrum | conquīsītūrōs | conquīsītūrās | conquīsītūra | |
| ablative | conquīsītūrō | conquīsītūrā | conquīsītūrō | conquīsītūrīs | |||
| vocative | conquīsītūre | conquīsītūra | conquīsītūrum | conquīsītūrī | conquīsītūrae | conquīsītūra | |