Definify.com
Definition 2024
conivens
conivens
Latin
Participle
cōnīvēns m, f, n (genitive cōnīventis); third declension
Inflection
Third declension.
| Number | Singular | Plural | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masc./Fem. | Neuter | Masc./Fem. | Neuter | |
| nominative | cōnīvēns | cōnīventēs | cōnīventia | ||
| genitive | cōnīventis | cōnīventium | |||
| dative | cōnīventī | cōnīventibus | |||
| accusative | cōnīventem | cōnīvēns | cōnīventēs | cōnīventia | |
| ablative | cōnīvente, cōnīventī1 | cōnīventibus | |||
| vocative | cōnīvēns | cōnīventēs | cōnīventia | ||
1When used purely as an adjective.