Definify.com
Definition 2025
coniugaturus
coniugaturus
Latin
Participle
coniugātūrus m (feminine coniugātūra, neuter coniugātūrum); first/second declension
- about to unite
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | coniugātūrus | coniugātūra | coniugātūrum | coniugātūrī | coniugātūrae | coniugātūra | |
| genitive | coniugātūrī | coniugātūrae | coniugātūrī | coniugātūrōrum | coniugātūrārum | coniugātūrōrum | |
| dative | coniugātūrō | coniugātūrō | coniugātūrīs | ||||
| accusative | coniugātūrum | coniugātūram | coniugātūrum | coniugātūrōs | coniugātūrās | coniugātūra | |
| ablative | coniugātūrō | coniugātūrā | coniugātūrō | coniugātūrīs | |||
| vocative | coniugātūre | coniugātūra | coniugātūrum | coniugātūrī | coniugātūrae | coniugātūra | |