Definify.com
Definition 2024
bicaudatus
bicaudatus
Latin
Adjective
bicaudātus m (feminine bicaudāta, neuter bicaudātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | bicaudātus | bicaudāta | bicaudātum | bicaudātī | bicaudātae | bicaudāta | |
| genitive | bicaudātī | bicaudātae | bicaudātī | bicaudātōrum | bicaudātārum | bicaudātōrum | |
| dative | bicaudātō | bicaudātō | bicaudātīs | ||||
| accusative | bicaudātum | bicaudātam | bicaudātum | bicaudātōs | bicaudātās | bicaudāta | |
| ablative | bicaudātō | bicaudātā | bicaudātō | bicaudātīs | |||
| vocative | bicaudāte | bicaudāta | bicaudātum | bicaudātī | bicaudātae | bicaudāta | |
References
- Félix Gaffiot (1934), “bicaudatus”, in Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.
- bicaudatus in Ramminger, Johann (accessed 16 July 2016) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700, pre-publication website, 2005-2016