Definify.com
Definition 2024
abominaturus
abominaturus
Latin
Participle
abōminātūrus m (feminine abōminātūra, neuter abōminātūrum); first/second declension
- about to abominate
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| nominative | abōminātūrus | abōminātūra | abōminātūrum | abōminātūrī | abōminātūrae | abōminātūra | |
| genitive | abōminātūrī | abōminātūrae | abōminātūrī | abōminātūrōrum | abōminātūrārum | abōminātūrōrum | |
| dative | abōminātūrō | abōminātūrō | abōminātūrīs | ||||
| accusative | abōminātūrum | abōminātūram | abōminātūrum | abōminātūrōs | abōminātūrās | abōminātūra | |
| ablative | abōminātūrō | abōminātūrā | abōminātūrō | abōminātūrīs | |||
| vocative | abōminātūre | abōminātūra | abōminātūrum | abōminātūrī | abōminātūrae | abōminātūra | |